A happy dad consists of:

October 17, 2011

Tas viss, protams, sākās ar vienu burvīgu sievieti, kas bija mana māte un aprēķina laulības bija inerce visam laimīgajam stāstam. Vienvārdsakot, tētis tika pie pasaules labākās sievas un sākās vienas ellišķīgi labas ģimenītes stāsts. Vēl viņš tika pie burvīgākās būtnes, kas dvēseļu gaišumā ir sajusta – pie savas meitas. To visu ietērpa arī pārītis dēlu un galu beigās, viņš ir vectēvs iespējams burvīgākajam mazbērnam pasaulē (es vēl nezinu, jo vēl nav pienākuši manējie). Nu, lūk! Un tad mēs tās trīs dāmītes – mamma, es un mazmeita vienā dienā atkal pataisījām viņu par laimīgāko vīru, tēti un vectēvu, kādu jūs varētu iztēloties savās diženākajās fantāzijās.

Vispār šī ir fotorecepte :) A tētis, tāpēc, ka tētim baigi garšo sinepes.

Es dažreiz ciemojos pie vecākiem. Šī atkal bija tā reize. Taisījos skriet prom, godīgi sakot, gāju uz mašīnu, bet māmiņa sirsnīgi uzaicināja izpalīdzēt viņai uztaisīt pusdienas. A tās mammas jau baigi jūt. Jo sanāca ellišķīgi labi!

Nu vo! Uz laša vajag salikt visādus brīnumus. Es saliku sīpolus, ķiplokus, sabēru sāļus, piparus, citronu. Šitā tas viss pastāvēja pāris minūtes, labāk droši vien būtu bijis, ja stāvētu ilgāk. Vienmēr jau ir labāk, ja stāv ilgāk.

Tad vajag nereāli sakarsēt labu pannu un no katras puses tos brīnumiņus apcept pāris minūtes – bet tā, lai iekša rōzīga, bet ārpuse kārtīgi piecepta.

Tad top mērce – uzsilda saldo krējumu, liek klāt atkal visu ko. Šoreiz sāli, piparus, tuč tuč citronu iepidžina un sinepesssss :) es sirsnīgi ieliku pusburku dižonas. Un cukurs, protams, ka cukurs, bez tā nekur. Tas viss tur smuki pavārās, kamēr tie steiciņi cepās, un beigās močī iekšā sieru. No sirds, lai izkūst.

Tad, kad tas viss ir gatavs, lasīti cieši saliek cepešpannā un pārlej ar savārīto brīnumu, liek cepeškrāsnī uz pāris minūtēm. Bet baigi nevajag pārsautēt, citādi tāds nedzīvs tas viss paēdiens sanāks. Tā, lai sasūcās, bet lasis vēl paštengrs. Un, protams, tā visa sākumā jums jau sen cepeškrāsnī cepās kartupelīši ar burkāniem :) eļļu un sāli, protams!

Tā visa rezultātā

Mēs esam ļoti laimīgi bērni un mums ir ļoti laimīgi vecāki! Pasaule ir foršākā lieta dzīvē un dzīve ir foršākā lieta pasaulē!

Always yours, always faithfully,

Martha

Rekviēms Vilnim

September 25, 2011

Mans gaišmatainais biškopis… Viņa mazliet ķertā tante devusi viņam burvīgu vārdu – Vilnis. Jā, jā – tieši tāds arī viņš man ir  - ar paisumiem un bēgumiem, kinētisko enerģiju pārvērsdams potenciālajā, viņš dzied zem logiem sonātes ar tādu nopietnību, itkā uzstātos skatē. Un dzīvei brīžiem piešķir mises svarīgumu un svētumu. Viņš to uztver kā joku vai kā spēli.. laikam tāpēc, ka esam tik atšķirīgi, tik labi sadzīvojam. Kurš gan manos vidusskolas gados būtu domājis, ka es – valsts izlases alpīniste, skolas dzīves cilņus kulimnējusi ar treknu Sarkano diplomu izlaidumā, tagad, sievietes krāšņākajos gados(kā mums pašām labpatīk tos dēvēt), ņemšu un pavilkšos uz vienu velna brīvmākslinieku akača krāsas vestē?!?

Toreiz bija mijkrēslis, mēs satikāmies kapos. Vai nav ironiski..? Toreiz bija mijkrēslis. Laternu apspīdēts, viņš kapos(!!!) ķemmēja savas blondās cirtas. „Kas par dīvaini”, es nodomāju, raugoties kā viņš buktēto bikšu kabatā ieslidina platstarpu ķemmi. Mūsu saruna iesākās par iemuti. Mēs abi, atstatus viens no otra, aizsmēķējām. Viņš pamanīja manas klusi ziņkārē jautājošās acis, ar kādām raudzījos viņa veiklajās pirkstu kustībās ap iemuti. Es smēķēju bez tā. Vinš pienāca, pavisam neuzbāzīgi sāka bārstīt par to iemeslus un faktus. Tā tas sākās…

Izrādījās, ka viņš apciemoja savu māti, kas mirusi viņa dzemdībās. Tas bija pirms tieši 32 gadiem – viņš šurp nāca savā dzimšanas dienā, kas bija arī viņa mātes – Mirtes, vārdadiena. Cik traģiska un skaista vārdadienas dāvana gan tā bija!

Tajā laikā es biju klusa un bikla kā bute, bet viņš, lai arī atturīgs un pat kautrīgs no skata, pamanījās mani aplidot kā glumš un slidens zutis.

Bija svētki, es atkal biju kapos. Vai varbūt es atkal biju kapos, jo bija svētki..?.. Šoreiz pie viņiem abiem – Mirtes un Viļņa. Mana nebeidzamā viļņa…

Tajā rītā es cepu viņam omleti. Viņš gāja pie meža bitēm, kamēr es kā ierasts rakstīju. Tā mūsu dienas pagāja. Viņam šī diena aizgāja. Divstobru sporta bise to aizdzina – izbeidza – apturēja. Kā viss precīzi notika, es nezinu un nemaz arī negribu zināt. Arī apsūdzību pret mednieku neizvirzīju. Vilnis man bija mācījis, ka dzīve iet tāpat kā viņš – pa viļņiem, un mums katram ir savs laiks, kad mūsu vilni izskalo krastā, un tas vienmēr ir īstais, lai cik nepiemērots arī šķistu. Viņš nebūtu gribējis, lai izmeklēju viņa „krastā izskalošanas laiku”.

Tajā brīdī man izlija tinte pār jauno dzejoli. Tas bija skaists, gluži kā mans Vilnis. Un tikai atblāzma par to, ne pats, paliks manī, jo uzrakstīt to vēlreiz neizdosies – gluži kā manu Vilni.

Žēl, ka pusdienu kurvītis bija palicis pie stropiem neaiztikts…

24. aprīlis – kuri svētki vainīgi pie šī?

September 25, 2011

Nezinu, vai jūs manījāt, bet es pieķēru – to, kāds patiesums valda visapkārt pēdējās dienās. Ar visapkārt es domāju – twiterī. Jā,jā – smieklīgi, muļķīgi un tomēr. No, līdz šim augstajos plauktos stāvošajiem valstiskā stāvokļa gudrajiem analizētājiem, pēkšņi sāk plūst aizkustinātas, asarojošu acu pilnas atskārsmes par dabas, līdzcilvēku, īstu lietu un patiesu notikumu vērtību un skaistumu. Mana mīļā suga – vīrieši, beidzot sāk ļaut vaļu saviem iekšējiem, mīlestību alkstošajiem, avotiem un, varbūt pat paši sev nemanot, raksta tās mazās mīļlietiņas. Atkal jau, atkal jau – PATIESUMS un ĪSTUMS ir tie, kas aizkustina, sakustina, iesvārsta stīgas visvairāk. Arī tās mazās, reālisma pilnās skumjas par drīzo atgriešanos rutīnas pilnajā pilsētā, tik ļoti atklāj jūsu skaistumu.

Paldies par īstumu, par patiesumu, par mīlestību, par bērnišķīgi skaisto naivumu un cerību par brīnumainā turpināšanos-tas viss valdījis jūsu tvītos. Varbūt jūs pat neesat pamanījuši, cik skaisti kaili esat bijuši savos tvītos pēdējo dienu laikā.

Mirkļiem pārņem sajūta, ka varētu aizmirst ilūzijas un pašapmānus par laimes rašanās avotiem, bet atcerēties, ka pasaulē vēl var valdīt īstas, patiesas, reālas un skaista vērtības. Sajūta, ka cilvēci vēl var vienot kopīgs prieks un laime, nevis ienaidnieks. Ka tas milzu cilvēcīgums, kas te ir bijis, varētu arī palikt. Palikt pavisam.

Tas bija kaili. Ārkārtīgi skaisti. Patiesi un īsti. Paldies jums. Nāciet tādi vēl :) Es jūs pieņemšu visādus, bet visvairāk – īstus :)

Kā dzimām, augām, vītām.

September 25, 2011

Nezinu, vai tu atceries, bet es gan. Man varēja būt gadi 6,7,9. Tik liels patīkamais satraukums, pārsteigumu gaidīšanas mirdzums acīs un bērna ticība brīnumam, laikam nevaldīja nevienā citā gada mēnesī, kā tieši tajā, kas pirms dzimšanas dienas. Neviens mājas kalendārs nepalika bez svētajiem krustiņiem katrā datumā, sākot ar to, kas mēnesi pirms jubilejas. Istabā vienmēr bija tas īpašais, pašas zīmētais 30 dienu atskaites aparāts. Un tā mēs visi to gaidījām. Toreiz tas bija skaistākais laiks. Mamma padusmojās katru dienu, končas ēdām katru dienu, skraidījām, kritām, cēlāmies – to visu katru dienu. Un tā visa fonā varbūt nemaz ij nepamanījām kādus dzīves kūleņus vai lēcienus, jo, kas gan septiņgadīgam bērnam var būt par lieliem kūleņiem? Pat ja pamanījām, nesapratām.

Bet zini, tagad ir citādāk. Ar katru gadu, to gaidīšanu izjūt pavisam citādāk. Gribas to posmu izlaist, izņemt un izmest-nepiedzīvot. Jo pēkšņi taču visa pasaule, pasaulīte sākusi griezties pavisam citā virzienā, ja ne izlidojusi no šamējās galaktikas. Pat ja centies aizmirst to, ka svētki tuvojās-tie ikdienas notikumi tomēr katru dienu tā vien kā mazi velni atgādina-“mēs tevi vēl pamocīsim, paspīdzināsim, tik viegli tu te neieradīsies un nepaliksi.”

Kad mēs esam mazi, jauni, nelieli, sīki, bieži vien noraugāmies vecajos, kāpēc šamējie ir mazliet saskumuši pie sava jubilejas svētku galda. Kāpēc sejā smaids, bet acīs mēģinājums noslēpt patiesību? Kāpēc smaida izskaņa tomēr ir uz leju vērsti mutes kaktiņi? Un kāpēc tas dziļums acīs izsaka vien mēģinājumu domas un emocijas nobāzt dziļāk.

mēs baidāmies no tās dienas. jo tā diena reiz ienesa atbildību daudzu, jo daudzu cilvēku dzīvēs. un mēs ar katru nākamo kļuvām atbildīgi pret daudziem, jo daudziem citiem. laikam tas, kas biedē, ir fakts, ka šī atbildība pret citiem ar katru dienu arvien aug. un brīdī, kad mēs kļūsim par kādu atbildīgi-bērniem,dzīvniekiem,likteņiem-šis atbildības nastas pieaugums sāks vairoties jau ģeometriskā, ne vairs aritmētiskā progresijā.

Katra diena arvien tuvāk dzimšanas dienai mani no jauna biedē ar to, ko tā nesīs.

Ēst gatavotājas laulības

August 25, 2011

 

„Varu uz sitiena nosaukt trīs iemeslus, kāpēc sevi apprecētu” ,„Ja varētu, apprecētu pati sevi  tikai ēst gatavošanas dēļ vien”, „Ja vien viņi zinātu, cik labi es gatavoju, jau sen būtu apprecējuši” – vispār man tik ļoti īd šitie visi teksti, ka pārtraukšu uzskaitījumu pie trešā piemēra, jo viņi visi jau ir vienādi.  To visu ik pa brīdim redzot iebirstam twitter taimlainos un citās vietās, mani sāk nomākt jautājums  -

kur sabiedrībā, audzināšanā vai paša iekšējā attīstībā ir bijis tas milzīgais ČP, kas tagad liek domāt, ka kāds precās labu kulinārijas prasmju dēļ???

Un pat, ja kāds to dara šī iemesla pēc, kā, viņu pašu prāt, stipra, gudra, skaista, inteliģenta, erudīta un visnotaļ krāšņa un aizraujoša personība šādu gredzenu mīšanas iemeslu var uztvert kā komplimentu…? Un tagad nevajag pie sevis galvā bubināties  – „ai, es jau tikai jokojos ar to precēšanos, es jau zinu, ka tur vajag daudz vairāk, piemēram – blablablabla…”  blablablabla – vēl arī tāpēc, ka es par viņu vienmēr parūpēšos, viņš dievina kā es gludinu viņa kreklus, arī draugi var nākt ciemos jebkurā brīdī, jo māja vienmēr kārtībā, vispār vēl es esmu gudra, daudz sasniegusi savā karjerā, mīlu suņus un mežu. Tieši tā – tas ir blablabla. Jo man, piemēram, liekas, ka ēst var gatavot pavārs un māju tīrīt var tīrītājtante. Un ir stulbi un grēcīgi sevi kā sievieti, ārpus darba laika nolikt tik zemā un glupā vietā šajās kāpnēs.  Jo var arī vienkārši – būt. Būt blakus un būt mūza. Un vienkārši abpusēji baudīt. Bez argumentiem.

Bet baigi skumji, jo tas skan pēc tāda pēdējā salmiņa „pati meklēju iemeslus, lai pati sevi apprecētu”. Nu netak! Neba Tu pati sevi precēsi, neba tam būs vajadzīgi iemesli.

Varbūt es kautkur kļūdos, bet vīrieši – dārgie un mīļie, vai jūs precot kādu burvīgu būtni, ēst gatavošanu varētu uztvert kā milzu argumentu šī soļa izdarīšanai? Un vai šis būtu arguments, lai kāda būtne kļūtu burvīga kā sieviete jūsu acīs?

Un vai tad laulībām ir vajadzīgi argumenti? Vai tad argumentu meklēšana nav pirmais kāzu pretarguments? Vai jautājums – „kāpēc Tu mani mīli?” nav lielākais uzbrauciens gan sev, gan mīlētājam? Vai mēs nekļūstam par noziedziniekiem paši pret sevi brīdī, kad mēģinām argumentēt ko šādu?

The thing is – ja Tu gribi, lai Tevi apprec tāpēc, ka labi gatavo, tad rēķinies, ka Tevi tāpēc arī apprecēs. Un rēķinies, ka tad Tu būsi ēst gatavotāja. Ēst gatavotāja, nevis sieva, mīļotā, burvīgā laulātā etc. Un tajā brīdī nevajag brīnīties, kad Tevi pārstāj uztvert kā savādāk. Nevajag brīnīties, kad pārējo vēlmju piepildījums tiek meklēts ārpus Tavām skavām. Jo Tevi apprecēja ēst gatavošanas dēļ. Un tas ir tā ar jebkuru argumentu. Ja uzskatīsi, ka Tevi prec vai ar Tevi pavada laiku „tāpēc un tāpēc”, tad tas arī būs „tāpēc un tāpēc”. Bet jebkurš no šiem „tāpēc” reiz var pāriet un  mainīties. Un argumentējot nekad neizdosies uzskaitīt visu sevi. Laikam tāpēc es dodu priekšroku beznosacījumu un bezargumentu būšanai, kopā būšanai un arī laulībām. Tāpēc, ka tā vajag. Tāpēc, ka ir tā sajūta. Un tas ir lielākais plašums, kas ļauj Tev būt visam, neierobežojot sevi ar ēst gatavotājas titulu.

Varbūt es nezinu kā tas – būt par vīrieti un noturēt visu to miesu nepārtrauktā piepildījumā, bet saku diezgan droši – es kā vīrietis, nu točna neprecētu sievieti tikai tāpēc, ka viņa gatavo labi! Es precētu, tad ja varētu jumtu ar viņu noraut.  Un to pašu es darītu arī kā sieviete.

Man jums ir sakāmas divas lietas.

August 12, 2011

Ne vairāk un ne mazāk.

Pirmā ir par to, ka gribu izaugt dejot. Nevis iemācīties, bet izaugt. Te man radās teorija par dejām un ceļiem, kā nokļūstam līdz tām.

Ziniet, ir tie cilvēki, kas var dejot un ālēties kā absolūti norauti, parauti un aizrauti. Bezgalīgā aizmirstībā par to, ka kāds varētu viņus vērot un vērtēt. Viņi krata rokas, kājas, vārtās pa zemi, met kūleņus, ķer gaisa zivis un spēlē gaisa ģitāras. Un uz to visu raugoties, sanāk mazliet apreibt no viņu enerģijas un orkāna, ko šie izstaro.

Tad ir vēl tie otri, kas dejo salsu, valsi, ča-ča-ča(episks nosaukums), sambu un visu pārējo. Viņi kustās filigrāni, absolūtā ritmā, degsmes pilnām sejām. Pārsvarā viņi arī izskatās diezgan seksuāli pievilcīgi, nu tādi, krutie džeki un beibes.

Bet viss storijs ir par to…Lai dejotu salsu, valsi etc., ir jāmācās dejot. Tu mācies soļus, kustības, iekļaušanos ritmā, secību, darbību saskaņošanu ar partneri. Un tad Tu māki dejot valsi, sambu,  ča-ča-ča, etc. Sākas jūsu uznāciens sporta deju konkursā, skan mūzika, krāšņie tērpi iet pa gaisu, skatītāji sajūsmā spiedz, žūrija ceļ gaisā vienus vienīgus desmitniekus. Malači! Bet… ja Tu mācies dejot kā pirmie, Tu nemācies ne soļus, ne rāmjus, ne ritmu. patiesībā neko. Viss, kas ir jāmāk – ir jāpieņem sevi visaugstākajā šīs darbības iespējamajā formā. Ir jāatbrīvo visas savas maņas, ceļi, vadi, locekļi. Jāizslēdz prāts, jāsadedzina apziņa un jāļauj sevi vadīt zemapziņas dzinuļiem. Jāatstāj ķermenis iekšējo plūsmu varā un jāļauj tām plosīt savu miesu kā elektrības strāvai. Jāļauj prātam pacelties mazliet virs notikumiem un noraudzīties no malas uz to, kādus brīnumus var paveikt bez viņa klātbūtnes.

Iemācoties dejot valsi, salsu utt., nav garantijas, ka mācēsi dejot kā jukušais, ķertais, brīvais un laimīgais. Iemācoties dejot kā tie otrie, Tu dejosi visas pasaules dejas. Un Tu būsi labākais šajās dejās. Jo būsi brīvs, sevis pieņemts un absolūts. Reach higher.

 

Otrā lieta ir par slēdžiem. :)  Nav, ko daudz runāt vārdos. Lai runā bildes.

Ir šādi te slēdži. Parasti izmantojami, lai ieslēgtu, izslēgtu gaismu vai elektrību telpās.

Bet tikpat, cik tie ir elektrības slēdži, tie ir arī slēdži mūsos. Mūsu galvās, ķermenī, domās, darbībās. Un mēs esam elektriķi un slēdžu valdnieki. Tikai mūsu pirksti lemj, uz kuru pusi slēgties. Un tad jau tas sāk izskatīties šādi.

Un tad ir secinājums:

Tas viss ir tikai lēmums. Un tikai Tu esi lēmējs pār saviem slēdžiem. Un tas tiešām ir tieši tik vienkārši. :)

Valdiet pār saviem slēdžiem, nepieļaujiet īssavienojumus. Un nekādā gadījumā neļaujiet prātam valdīt pār neprātu. Dzīvojiet skaisti! :)

 

Always yours, always faithfully

 

Martha

 

Tas nebija festivāls, tas bija salidojums.

July 31, 2011

Salidoja visas laimes, smaidi, prieki, sajūsmas, ekstāzes. Visi salidoja vienu viet. Nepietiek ar to. Šie vēl sāka savā starpā dalīties un vairoties. Dauzīties un uzsprāgt! :)

GiveAndGet GiveAndGet GiveAndGet
Tādas bija divas diennaktis. Klusi skaistas, verdošas, nepiespiestas un īstas. Būs jātiek pie vienas no tām līdz zemei garajām kleitām, lai aizklāj manu skaisto noslēpumu – sabrāztos ceļus, saskrāpētās miesas, sakostos locekļus. Zi’ kāpēc??? Tāpēc, ka dzīvojām :) pa pļavām, ezermalām, pa īstam. Bijām tuvāk sev un tuvāk zemei.

Un pirmdien sēdēšu birojā, pavilkšu kleitas apakšu uz augšu un dziļi, jo dziļi smaidīšu, redzot palikušās zīmes uz kājām.

Naktī braucu mājās pa līklotiem meža ceļiem. Absolūti pozitīvs adrenalīns un baisums, kas kliedza pēc ātrākas mājās tikšanas, bez šķēršļiem un kavēkļiem. Bet gribējās, lai aptur ceļu policija. Vot gribējās redzi. Gribējās, lai arī viņi redz, ka man ir guaša krāsām sazīmēta seja. Gribējās, lai viņi man pajautā : ” Klau, meit, a ko Tev rokas asinīs?!?!?!”. Gribējās. Jo gribas dalīties ar visu, kas tur bija. GiveAndGet

Tas bija radu saiets. Vai ģimenes vakariņas. Īstas.

Ar diezgan lielu pārliecību saku, ka šis varētu būt pasākums(vispār jāatrod kāds raksturojošāks vārds, jo šķiet, ka ne festivāls, ne pasākums, ne vēl kas cits īsti neaptver TO (: ), kurā nav dalītu viedokļu un emociju. Vienmēr jau atrodās kāds, kuram kaut kas nav paticis un licies esam gana labi. Un man tomēr liekas, ka šim notikumam sekos simtprocentīgi baudpilni sāta sajūtas saucieni. Ar veselīgu pārēšanos. Un vēl kas – pieļauju, ka šogad pirktākās bija 1. līmeņa biļetes. Domāju, ka nekļūdīšos, apgalvojot, ka nākamgad pirktākās būs 3. līmeņa biļetes.

P.S. Šitos vārdus es atceros – Enriko, Agnese, Krišjānis, Mārtiņš, Kaspars, Māris, Pēterītis, Jānis, Give and Get! Paldies!

P.P.S. Jāiet mazgāties, citādi mušu daudzums riņķī paliek kaitinošs. Notekcaurules būs laimīgas saņemt daļu no brīvdienām.

Kas ir jaunā ekonomika, ko tā ēd un kā to pieradināt?

July 4, 2011

Kādu laiku pasaulē valda tāda ekonomiskā sistēma, ko gudri dēvē par jauno ekonomiku, jeb šis laiks(pagātne pēdējās dekādes garumā un šodien) tiek saukts par jaunās ekonomikas laikmetu(age of access). Ir pāris svarīgas lietas par šo laiku, kuras ir vērts uzzināt vai atcerēties, ja tās ir jau zināmas, un biznesa pasaule rādīsies pavisam citās krāsās. Mēģināšu veikt šo informējošo un atgādinošo funkciju, apvienojot to ar pirmā šāda veida ieraksta veikšanu. Šī raksta mērķis ir atgādināt par to, kur vēl var “rakt”, kur vēl ir iespējas un kur slēpjas tirgus potenciāls, kā to visefektīvāk izmantot abām pusēm izdevīgā veidā. Domāju, ka izlasot šo un mēģinot savilkt katru punktu ar reālo dzīvi, ikviens var atrast to savu “aprakto suni” un papildus peļņas, kā arī sabiedriskā labuma gūšanas veidus.

Tas stāsts ir sekojošs..

Visuzskatāmāk šo laiku var raksturot veicot salīdzinājumu ar līdz šim pastāvošo ekonomiku jeb industriālo ekonomiku. Būtiskākais faktors, kas radījis ekonomisko sistēmu maiņu ir internets jeb tīkls, tas ir arī galveno atšķirību cēlonis un pirmavots. Kapitālistiskās ekonomikas laikā procesi bija ilgstoši, produktu dzīves cikli gari, uzņēmumu izaugsme – lineāra, taču stabila, uzņēmuma rentabilitātes rādītājs bija tā lielums un darbaspēku izraudzījās pēc akadēmisko zināšanu novērtēšanas un uztvēra kā izmaksas un darbarīku… Tad jaunajā ekonomikā visos šajos aspektos ir radušies pretmeti, kas galvenokārt saistīti ar būtisku tīkla lomas palielināšanos mūsu ikdienā. Latvijā gan tikai pēdējos pāris gadus, taču pasaulē jau mazliet vairāk kā desmit, dominē īsi produktu dzīves cikli, kas noved pie straujas un haotiskas uzņēmuma attīstības, kas savukārt padara uzņēmuma spēju ātri reaģēt un būt elastīgiem attiecībā pret tirgus pieprasījumu par vienu no lielākajām vērtībām. Kas nav mazsvarīgi – darbinieks tiek uztverts kā investīcija, nevis izmaksas, pieprasījumu pēc  akadēmiskās izglītības nomainot ar pieprasījumu pēc kreativitātes, spējas strauji reaģēt uz izmaiņām, reālas pieredzes, cilvēcības. ļoti patīk šis krievu autores tabulārais salīdzinājums.  http://www.cecsi.ru/coach/new_economy.html

Tās galvenās lietas tomēr ir :

1. Tīkls, kas aizstāj līdzšinējo tirgu – visas tirgus darbības tiek pārnestas uz tīklu. Tirgus 1:1 tiek kopēts tīklā, no kā savukārt izriet visas nākamās sekas.

2. Rodas “bezsvara ekonomika” – un šo es domāju burtiskāk nekā jums varētu šķist. Nauda – pirms gadu simtiem norēķinājās ar aitām un kamieļiem. Tam sekoja zelta stieņi, ko savukārt aizstāja monētas. Tad jaunās ekonomikas laikmetā izzūd arī šķietami vieglās monētas un papīrnauda un maksāšanas līdzekļi vairs eksistē tikai ciparu veidā internetbankas ailītēs. Tirgošanās pāreja uz tīklu, rada vēl vienu svara zudumu – vairs nav nepieciešamības uzturēt veikalu, biroju telpas, nav vajadzīgs tik liels skaits darbinieku un tas viss tīkla rašanās dēļ. Mapes ar dokumentiem vairs nav vajadzīgas, nav jāpārsūta papīru kalni pa filiālēm – jo ir online datu bāzes.

3. Abi augstākminētie faktori savukārt rada privātīpašuma vērtības samazināšanos. Uzturēt māju, birojus vairs nav izdevīgi, jo tas pat nav nepieciešams, līdz ar to nenotiek to iegāde, bet labākajā gadījumā tikai īre. Arī fiziskās personas arvien biežāk izvēlas lietas un īpašumus izīrēt, nevis iegādāties, turklāt bieži vien tas notiek, lai radītu ilūziju par augstāku dzīves kvalitāti. Turklāt arī diezgan loģiski – kāpēc ņemties ar mājas būvniecību vai iegādi, regulāru atjaunošanu, ja var to īrēt un ik pa laikam mainīt. Vai kāpēc iegādāties auto, lai pēc tam mocītos ar pārdošanu, ja ir iespējams slēgt ilgtermiņa īres līgumus, kas paredz nomaiņu pret jaunu auto pēc X gadiem(nelielas paralēles ar Latvijā aktuālajām līzingu automašīnām) /ASV 90% Jaguar XJ modeļu ir nomāti :-) tur šī tendence bija jau divtūkstošo pirmajā dekādē./

4. Kā jau droši vien esat pamanījuši, es eju uz augšu – tad nu šī privātīpašuma vērtības zušana, izsauc tālākās sekas, ko mēs saucam par klienta vērtību mūža garumā. Ja agrāk dominēja pirkšanas-pārdošanas darījumi, kas, piemēram, mājas iegādes gadījumā nodrošināja tikšanos ar klientu reizi trīsdesmit gados, tad šobrīd, kad aktualizējas īrēšana, ir svarīgi piesaistīt klientu uz mūžu. Klienta vērtība mūža garumā ir tie ieņēmumi, kurus uzņēmums var gūt no viena klienta, ja tas kļūst par lojālu uzņēmuma klientu. Šī iemesla dēļ ir svarīgi izzināt klienta paradumus, dzīves ritmu un patiesībā – patērētājs zaudē savu privāto telpu, uzņēmuma peļņas nolūkos. Taču tas nav tikai slikti – jo iepazīstot savu klientu maksimāli labāk, uzņēmējs var sniegt augstākas kvalitātes pakalpojumu. Šī iemesla dēļ, bieži vien mums veidojas familiāras attiecības ar regulāru pakalpojumu sniedzējiem.  Tāpēc ir svarīgi izprast katru klientu un piesaistīt viņu “uz mūžu”, izprotot šī attiecību modeļa kardinālo atšķirību no pirms tam pastāvošā pirkšanas-pārdošanas attiecību modeļa.

5. Šis viss tiešā veidā ir radījis jauno produktu grupu – netaustāmo produktu grupu(atsaucoties uz iepriekšējo – uzņēmumi maksā, lai noskaidrotu savu klientu paradumus, ikdienu(jebkuras sociālo pētījumu aģentūras darbs :-) )). Pastiprinoties tīkla ietekmei uz mūsu dzīvi, netaustāmie produkti kļūst arvien pieprasītākie – speciālistu pieredze, zināšanas, idejas, viedokļi, padomi un pat domas, ir vieni no vislabāk apmaksātajiem produktiem mūsdienās. Intelektuālais kapitāls ir visa šī laikmeta dzinējspēks. Ņemot vērā arī faktoru, ka kultūra, atpūta, izglītība un citas ne gluži taustāmas lietas sāk ieņemt arvien nozīmīgāku lomu mūsu ikdienā, šo varētu saukt par jaunā laikmeta zelta bedri. Tendence skaidrojama gluži loģiski – pirms tam pastāvošais “hiperkapitālisms” , kad par lielāko vērtību tika uzskatīts viss materiālais un taustāmais, ir izsaucis gluži psiholoģisku vērtību un pieprasījuma maiņu.

6. Un galubeigās, lai no tīkla, bezsvara ekonomikas un netaustāmās produktu grupas varētu sasniegt maksimālo rezultātu, uzņēmumi ir izlēmuši apvienoties. Un, manuprāt, šī ir viena no ģeniālākajām un produktivitāti veicinošākajām tendencēm pēdējā desmitgadē. Tiek apvienota vairāku uzņēmumu pieredze, zināšanas, tiek būtiski palielināts kapitāls un apgrozāmie līdzekļi, samazināti procentuālie finansu riski. Apvienojot vairākus mazos uzņēmumus, ir iespēja izcīnīt stabilu vietu konkrētā nozarē, kas citādi nebūtu iespējama ierobežoto resursu dēļ – par šo tēmu, starpcitu, lielisks raksts jaunajā Forbes par Liepājas veļas ražotāju apvienošanos – izcils piemērs tepat mūsu valsts robežās. / Atsaucoties uz pirmo rindkopu – kapitālistiskās ekonomikas laikā valdīja konkurence un uzņēmums ar līdzīgu vai alternatīvu preci bija lielākais ienaidnieks, tomēr šobrīd svarīgi apzināties, ka apvienojoties un līdzdarbojoties var sasniegt krietni augstākus rezultātus, stipri ātrākā laka periodā. Ir svarīgi apvienot ne tikai taustāmos faktoru – kapitālu, “noīsināt” telpas utt, bet arī apvienojot dažādos viedokļus un skatpunktus, radīt jaunu, labāku pamatu turpmākai izaugsmes veicināšanai./

Tas, ko es ar šo visu gribu pateikt , ir – dārgie uzņēmēji, individuālie komersanti un visi citi pelnītgribošie, ņemiet vērā šīs tendences, to attīstības vēsturi un paredziet to nākotni. Šis viss pasaulē pastāv vairāk kā desmit gadu, Latvijā šīs tendences parādījušās pēdējo 4-5 gadu laikā, līdz ar to vēl ir milzīgs potenciāls, kā tās izmantot savas izaugsmes veicināšanā. Atcerieties par tām ik reiz, kad gribat kaut ko darīt, radīt jaunu produktu vai neizprotat situāciju tirgū vai uzņēmumā. Celiet savu vērtību un rentabilitāti, ievērojot šīs tendences. Ir neskaitāmi fakti, kas apstiprina šo iezīmju aktualitāti, par šīm tēmām var izplūst vēl pāris reizes plašākos rakstos, bet domāju, ka šis jau ir gana plaši. Ļaujiet, lai jūsu idejas, domas un viedokļi kļūst par jūsu dārgāko produktu, un veiciniet to pārdošanu, balstoties uz šī laikmeta iezīmēm.

Man patīk šīs tēmas, un šī – jo īpaši, tāpēc labprāt ar jums runāšu un diskutēšu par to dziļāk. :)

P.S. Jaunās ekonomikas laikmetu man palīdzēja iepazīt Rifkinsa, Kastena, Plotkāna un vēl ento autoru grāmatas.

Tās lietas-manējās

July 2, 2011

Laikam tās ir manas lielākās vērtības un dārgumi – neļaut vairs Brīvības ielas kņadai traucēt miegu, bet simfonijai, ko spēlē netālais ezers, alejas šalkoņa, varžu koris un sienāžsiseņkukaiņi, ļaut nosargāt manas miera stundas. pamosties ar skatu dabā, kas pieradināta tikai mums dažiem. varēt sestdienas rītā basām kājām iet saules pielietās, rasainās pļavās salasīt brokastis. līdz mielēm atgūties dabā un būt tikai tā, kā pašiem vēlmes grib būt. lasīt liepziedus vakarā. un nelasīt neko, ja tā gribas. gulēt diendusu pļavas vidū. un ļaut meža šalkoņai sevi iemidzināt…
būt absolūtā nekurienes vidū, mežu un ūdeņu ielenktiem, un sajust šo visu kā savējo.
Paldies..

Ērikam-no pļavas caur Martu

July 1, 2011

 

Nekas īpašs, tikai bildes no šodienas pļavas vakariņām :)


Follow

Get every new post delivered to your Inbox.